Daba

Islandes ģeogrāfija

Zemes vispārējā platība 103 000 km2

Ledāju platība 12 000 km2

Ar lavu noklātā platība 11 000 km2

Ezeru platība 3000 km2

Smilts platība 4000 km2

Islande ir otra lielākā sala Eiropā. Tā atrodas tuvu ziemeļpolam starp 63. un 67. platuma grādiem. Ģeoloģiski Islande ir Eiropas jaunākā zeme un tās veidošanās joprojām ir procesā. Zemes augstākais punkts Hvannadalshnūkirs atrodas Eraifa ledājos, un tas ir 2119 m virs jūras līmeņa.

Zemes krastmala, izņemot dienviddaļas vienoto krasta līniju, sastāv no neskaitāmiem fjordiem un līcīšiem. Krasta līnija ir pavisam 5960 km gara. Daudzās vietās klinšu sienas izslienas stāvus no jūras pretī debesīm, taču ir arī kilometriem garas smilšu vai akmeņu krastmalas.

Vulkāni

Islandes augsne pieder pie pasaules vulkāniskākajām augsnēm. Zināms, ka pēc zemes apdzīvošanas ir notikuši 150 vulkānu izvirdumi, un uzskata, ka tie notiek ar piecu gadu intervālu. Pēc 1104. gada, vispazīstamākais vulkāns Hekla rakstītās vēstures laikā ir izvirdis 18 reizes, dažreiz ar ļoti postošām sekām apkārtējai videi. Hekla joprojām ir aktīvs un pēdējoreiz izvirda 1991. gadā. Lakagigars, ko veido 25 km gara, apmēram simts krāteru virkne izvirda 1783. gadā. Tuvākajā apkārtnē tas izmeta tik daudz lavas, ka nekas tamlīdzīgs pasaules vēsturē nebija pieredzēts. Gāzes un pelni izplatījās apkārtnē un iznīcināja visu dzīvo. Liela daļa lopu un pat desmit tūkstošu cilvēku, kas bija piektā daļa no tā laika iedzīvotājiem, gāja bojā.

Pēdējo gadu desmitu traģiskākais vulkāna izvirdums notika 1973. gadā Vestmanna salu Heimaey. Toreiz vienā naktī no salas uz kontinentu evakuēja 5300 iedzīvotāju, un salas malā izveidojās jauns krāters. Izvirdums sākās 23. janvārī un ilga līdz pat maijam. Lielākā daļa no mājokļiem nokļuva zem lavas vai tika apbērti ar pelniem. Salas ostu izdevās izglābt, bez pārtraukuma lejot lavai virsū jūras ūdeni. Lavu izdevās novirzīt sāņus tā, ka tagad tā ostas malā veido aizsargmūri.

Vestmanna salu dienvidu pusē atrodas 60. gados, divus gadus ilguša zemjūras vulkāna izvirduma rezultātā radusies sala Sirtsei. Tagad sala ir rezervāts, un zinātnieki šādā pilnīgi jaunā zemes apgabalā var sekot augu valsts un putnu attīstībai.

Ziemeļislandē, netālu no Mīvatna ezera, atrodas Krafla. 1720. gadā šajā reģionā plosījās tā saucamie “Mīvatna vēji”, un dažu gadu laikā bija dažāda stipruma izvirdumi. To rezultātā lava noklāja apmēram 34 km. Divas lauku saimniecības ar visām ēkām palika zem tās, tā aplenca baznīcas zemi, taču atstāja baznīcu neskartu. Kraflas reģionā pēdējo reiz līdzīga veida izvirdumi bija 1975.-84.

Pēdējais vulkāna izvirdums bija Vatnajēkidla ledājā 1996. gada rudenī. Izvirdums notika Grimsvetna ezeros, kas atrodas zem ledāja, un tā rezultātā sāka kust lieli ledāja apgabali. Radusies straume nesa līdzi ūdeni, ledu un zemes masas un pārrāva apkārt Islandei esošo ceļu, kā arī sagrāva svarīgu tiltu.

Papildinformāciju par vulkāniem un Islandes augsni var iegūt sekojošā Ziemeļu vulkanoloģijas institūta web-lapā:
http://www.norvol.hi.is/

Enerģija

Islande ir radusies vulkāniskās darbības rezultātā 14-16 miljonu gadu laikā un atrodas kontinentu plākšņu saskares vietā. Saskares vietas vulkāni joprojām aktīvi darbojas. Islandes cietā augsnes garoza vietām ir tikai dažu kilometru bieza un magma, kas atrodas zem tās, silda virspusē atrodošos lavu un tai pašā laikā arī gruntsūdeni. Karstais ūdens ir dabas bagātība, kas atjaunojas, un islandieši ir iemācījušies to izmantot – 85% māju tiek apsildītas ar karsto ūdeni. Daudzās vietās karstais ūdens ir augsnes kārtā un rada karstos avotus. To Islandē ir visvairāk pasaulē.Visvairāk karstie avotie, kuru temperatūra ir ļoti augsta, atrodas Islandes vulkāniskajā vidusapgabalā. Tie ir koncentrējušies 14 dažādos avotu apgabalos, kuru skaitā ir atrodami burbuļojušie, karstie dubļu avoti un garojošas zemes bedres.

Vissvarīgākie ģeotermiskā siltuma apgabali ir Torvajēkidla ledājs Heklas austrumu pusē un Grimsvetna ezers Vatnajēkidla ledājā. Pēc lieluma seko Hengilla apgabals, no kā tiek ņemts karstais ūdens Reikjavikas apsildīšanai. Dažos karsta ūdens apgabalos atrasto sēru var izmantot rūpniecībā.

Zemes lielākais karstais avots Deildartunguhvers ražo 150 l vāroša ūdens sekundē. No karstajiem avotiem, kas izšļācas, lielākais ir Geizers, tas atrodas Haukadalurā Dienvidislandē. Tā vārdā ir nosaukti arī pasaules lielākie karstie avoti, kas izšļācas no zemes. Tā ūdens savā laikā izšļācās 60 metru augstumā, taču tagad tas notiek tikai ar cilvēku palīdzību.

Papildinformāciju par ģeotermisko enerģiju dod Ziemeļu vulkanoloģijas institūts.

Ledāji

Islande ir kontrastu zeme, un vulkānismam galēji pretējais ir milzīgie ledāji. Tie sedz 11,5 % zemes platības, apmēram 11 800 km2. Pēdējo gadu laikā tie ir kļuvuši plānāki klimata sasilšanas dēļ. Visnozīmīgākais no tiem ir Vatnajēkidls Dienvidislandē, Vatna ledājs, kas ir Eiropas lielākais veselais ledājs. Tā biezums ir apm. kilometrs un platība – 8400 km2. Zem Vatnajēkidla ir vulkāniski apgabali, no kuriem Grimvetns izvirda 1996. gadā.

Citi lielie ledāji ir Laungjēkidls (1025 km2) un Hofsjēkidls (990 km2). Tie atrodas valsts vidusaugstienē, Mirdalsjēkidls (700 km2) dienvidos un Draungajēkidls (200 km2) ziemeļrietumos. Snaifellsjēkidls, kas atrodas Snaifellsnesā ir skaidrā laikā redzams no Reikjavikas, un saulei rietot, rada neaizmirstamu ainavu. Islandiešu ledāji ir populāri piedzīvojumu objekti visdrosmīgākajiem ceļotājiem.

Dzīvnieki un putni

Zemē dzīvojošie zīdītāji
Kad Islande 9. gs. tika apdzīvota, zemē nedzīvoja citi zīdītāji kā polārlapsa. Lapsas joprojām ir izplatītas un regulāri nodara postījumus aitu bariem. Līdz ar cilvēku uz salu pārcēlās žurkas un peles. 18. gs. beigās no Norvēģijas tika ievesti ziemeļbrieži, kuru pēcteči šodien dzīvo brīvē Austrumislandes augstienē. 1930. gados sāka audzēt ūdeles, tās izkļuva brīvībā un savairojās. Ūdeles nodara lielus postījumus putniem un iekšzemes ūdeņu zivīm.

Jūras zīdītāji
Islandes ūdeņos peld pavisam 17 vaļu sugu pārstāvji un daudzu sugu roņi. Līdz 1986. gadam vaļi tika zvejoti lielos daudzumos. Šodien sugām izmiršana vairs nedraud. Roņus medī viņu kažoka dēļ speciāli noteiktos medību laikos.

Mājdzīvnieki
Vispazīstamākie mājas dzīvnieki ir liellopi, aitas (vairāk nekā 500 000) un zirgi (apm. 80 000). Bez tiem uz laukiem ir arī govis, cūkas, kazas, kaķi, suņi, pīles, vistas, tītari un baloži.

Kukaiņi
Islandē pavisam ir reģistrētas 800 kukaiņu sugas. Tāpat kā citās arktiskās zemēs, lielāko grupu veido mušas, odi un knišļi. Sastopamas ir arī vaboles un lapsenes, kā arī tām radniecīgie kukaiņi. No tauriņiem Islandē dzīvo tikai nakts tauriņš un kode. Dažreiz var gadīties, ka tauriņveidīgās sugas lielos baros ienāk Islandē, taču tie nepārcieš ziemu. Rāpuļveidīgie un varžu sugas Islandē nedzīvo.

Zivis. Iekšzemes ūdeņi
Islandes upēs ir sastopams lasis. Palija un forele labi jūtas ezeros un strautos. Divas citas zivju sugas ir zutis un lielais stagars. Neviena no šīm zivīm nav iekšzemju ūdeņu zivs, tās ir jūras zivis, kas ir piemērojušās pie saldūdens apstākļiem.

Jūra
Bagātīgais planktons Islandes ūdeņos rada labvēlīgus apstākļus jūras dzīvajai radībai. Ir konstatētas ap 150 sāļūdens zivju sugas, no kurām 66 pastāvīgi uzturas Islandes apkārtnē. Svarīgākās dziļūdens zivis, kas veido zivjrūpniecības pamatu, ir menca un pikša. No virszemju ūdeņu zivīm viena no svarīgākajām ir siļķe. Vēži, omāri, moluski ir svarīgākie vēžveidīgie un moluskveidīgie.

Putni
Islandes faunas galvenie pārstāvji ir putni, kuru sugas ir vairāk nekā 300. No tiem 73 sugas ligzdo regulāri Islandē, 6 izmanto salu kā atpūtas vietu pārceļošanas laikā, 30 gājputnu sugas pavada Islandē vai nu vasaru, vai ziemu, un atlikušās sugas uzturas salā šad tad. No pašmāju putniem visvairāk sastopami ir jūras putni, ūdens putni un bridējputni. Vispazīstamākais no Islandes plēsīgajiem putniem ir medību vanags, kurš agrāk tika uzskatīts par ļoti vērtīgu un to pārdeva uz dažādām vietām Eiropā, kā arī uz Vidējiem austrumiem. Patreiz tas pieder pie aizsargājamiem putniem. Arī milzīgais jūras ērglis ir kļuvis reti sastopams un tiek aizsargāts. Trešais islandiešu plēsīgais putns ir purva piekūns. Tundras baltirbe un pūkpīle ir ļoti izplatīti putni, un pūkpīles dūnas tiek vāktas apģērbu industrijai, arī tā tiek ar likumu aizsargāta.

Ir divu veidu pūču sugas, no kurām baltā pūce ir sākusi ligzdot Islandē tikai gadsimtu mijā, uzlabojoties klimatam. Bez tās uz salas šajā gadsimtā ir parādījušās arī 8 citas jaunas putnu sugas: dažādas kaiju sugas un nirpīles.

No zvirbuļveidīgajiem putniem Islandē ligzdo tikai 9 sugas, jo mežu resursu un kukaiņu ir maz. Krauklis un tādi putni kā sniedze, ķeģis un paceplītis labi jūtas Islandē visu cauru gadu. Vasarās var sastapt cielavas, meža strazdu un akmeņčakstīti. Pēc 1940. gada dažos apgabalos ir ligzdojis mājas strazds. Mājas čurkste, bezdelīga un pelēkais strazds šad tad ir mēģinājuši ligzdot Islandē, taču nekad nav palikuši pastāvīgi. Visbiežāk sastopamie bridējputni ir dzeltenais tārtiņš un kuitala.

Islande un Ziemeļislandes Mīvatna ezera apkārtne ir Eiropas galvenais ūdens- un jūras putnu ligzdošanas apgabals. Piem., visas Islandē sastopamās pīļu sugas ligzdo tieši tur.

Islandes piekrastes stāvās klinšu sienas ir viena no iemīļotākajām jūras putnu dzīves vietām. Tur var sastapt pievilcīgo ziemeļu plakanknābi ar raibo knābi. Cilvēki jau no senām dienām pārtikā ir lietojuši jūras putnus un to olas.

Zirgi

Islandes zirga vēsture sniedzas atpakaļ līdz 9. gs., kad ieceļotāji līdz ar mājdzīvniekiem ieveda Islandē arī zirgu. Pēc vēsturiskajiem avotiem Ziemeļeiropā jau pirms tūkstošgadiem bija zirga šķirne, kuras nosaukums bija “Equus Scandinavicus”. Šīs šķirnes tiešie pēcnācēji joprojām dzīvo Islandē, kur tie ir saglabājuši savu šķirnes tīrību, pateicoties zemes izolētajam ģeogrāfiskajam stāvoklim.

Mūsdienās Islandes zirgs ir unikāla šķirne, kurai ir savs īpatnējs soļu veids, kas dara jāšanu īpaši patīkamu. Zirgam visā tā vēstures laikā ir bijusi ļoti liela nozīme salas iemītnieku dzīvē. Pagānu laikos to ļoti cienīja un mitoloģijā tam bija tik pat liela nozīme kā milžiem. Mūsdienās no mitoloģijas ir saglabājušies zirgu vai zirgu biedrību vārdi.

Par zirgiem stāsta islandiešu sāgas, sāgu laikos tie kalpoja kā kara zirgi. Labus zirgus godāja un tos pat apglabāja kopā ar jātnieku varoņu kapos.

Simtiem gadu zirgs ir palīdzējis salas iedzīvotājiem ceļošanā, mantu pārvadāšanā un lauksaimniecībā. Tāpat kā Somijas zirgs tas ir bijis neaizvietojams palīgs. Pirmā automašīna Islandē tika ievesta 1904. gadā, un kopš tā laika zirga nozīme cilvēka ikdienas dzīvē samazinājās. Tomēr islandieši nav atteikušies no zirgiem un patreiz to ir ap 80 000. Tas nemaz nav maz salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, kas ir 270 000 (1997).

Zirgus izmanto aitu ganīšanā, jo tās ganās grūti piebraucamās vietās. Tūrismā izmanto zirga īpatnējo jāšanas stilu, un gandrīz katrā vietā var doties izjādēs ar zirgiem.

Zirgi ir ļoti neatņemama Islandes ainavu sastāvdaļa, uz laukiem tie ganās brīvā vaļā lielos baros. Tikai ziemās tie tiek pārvietoti tuvāk cilvēku apdzīvotiem apgabaliem.

Islandes zirgi ir ievesti arī Somijā, un dažas jāšanas skolas ir specializējušās Islandes stila jāšanā.