Kultūra

Islandiešu kultūra ir internacionalitātes, mūsdienīgās city-kultūras un senā dzīves stila ar ticību gariem un sāgu laika varoņu ideāliem daudzkrāsains sajaukums. Apkārt bangojošā jūra vienmēr ir bijusi vienojošs un šķirošs faktors.

Valoda ir saglabājusies gandrīz nemainīga cauri gadsimtiem, senās teikas stāsta vēl šodien un vārdi no 13. gs. rokrakstiem ir zināmi arī tagad. Savukārt tie, kas ir alkuši pēc zinībām, ir tās ieguvuši ārzemju mācību iestādēs. Tādā veidā kultūras dzīves strāvojumi ir atraduši ceļu uz salu. Neskatoties uz to, ka tauta ir tik maza, eksistē visas svarīgākās kultūras iestādes. Islandieši ir sasnieguši starptautisku rekordu bibliotēku lietošanā, filmu skatīšanās, kompjūteru skaitā un grāmatu izdošanā. Islandiešu mākslas dzīve ir neatkārtojama un savdabīga.

Literatūra

ISLANDIEŠU LITERATŪRA – EDDAS un SĀGAS

Sevišķa viduslaiku Islandes pazīme ir tās literārā jaunrade, kuras kulminācija ir sāga, kas sarakstīta 13. gadsimtā. Pēc vietējā dialekta rakstpratības pārrāvuma 12. gadsimta sākumā, izstrādājās dažādi vērā ņemami rakstības pamati: tulkoti un adoptēti reliģiskie raksti, likumi, skolas traktāti (ieskaitot “Pirmo gramatikas apcerējumu”, padarot ievērojami svarīgus fonētiskos novērojumus), un vēsturiskie darbi. Poētiskais mantojums, kas sastāv no divām diametrāli atšķirīgām tradīcijām, skaldikas un eddikas. Eddikas dzeja ir sacerēta vienkāršā pantmērā un pēc formas un priekšmeta attiecas uz agrīno Anglosakšu un Seno Ģermāņu poēziju. Daudzas no tām ir vai nu par mitoloģiskiem notikumiem, vai attēlo traģiskus stāstus par mistiskiem varoņiem senā Ģermāņu pagātnē.

Skaldiskais stils attīstījās Norvēģijā no Ģermāņu galma tradīcijām skandēt poētiskas slavas dziesmas karalim un valdniekam. Skaldiskajai poēzijai ir raksturīga sarežģīta metriskā forma un ļoti mākslīga idioma ar teikumiem, kas savīti izkropļotā veidā un ikdienas vārdnīca tiek aizstāta ar retiem poētiskiem vārdiem (heiti) un sarežģītu liekvārdību (kenning). Tipiska skaldiska vārsma ir jāsaliek kopā kā puzlis un jāatrisina kā mīkla: tad tā var būt efektīva savā spēcīgajā koncentrētas metaforas formā. Pēc 10. gadsimta šī tradīcija kļuva par arvien ekskluzīvāku Islandes dzejnieku īpašumu, kuri varētu sagaidīt pievilcīgus atalgojumus par savu arodu no Norvēģijas galma un pat no citiem Skandināvijas valdniekiem. Vadošais savas paaudzes skalds bija Sturlungas lords Snorri Sturlusons (d. 1241.). Papildus savai poētiskajai darbībai viņš sacerēja tādu kā rokasgrāmatu skaldu apgūšanai, eddā (vai eddas prozā). Tādēļ, ka daudzi skaldu kenningi saturēja mitoloģiskas atsauksmes, Snorri iekļāva pagānu mītu uzskaitījumu, padarot savu eddu par mūsu visbagātāko informācijas avotu par Vikingu laiku mitoloģiju.

Ar Snorri un viņa laikabiedriem, kam bija īpašs prozas stāstījums, islandiešu sāga sasniedza savu brieduma fāzi. Tā attīstījās agrāk karaliskās biogrāfijas sfērā (pārsvarā par Norvēģijas karaļiem), arī kā individuālas vai sērijveida biogrāfijas.

Visoriģinālākais viduslaiku Islandes literatūras žanrs ir ģimenes sāgas (vai precīzāk sāgas par islandiešiem), kas tikušas sastādītas par Vikingu laiku islandiešiem, anonīmu autoru apgūtajās stundās, kas apgūtas no iepriekšminētajiem prozas stāstījuma veidiem. Šīs sāgas attīstījās no vairāk vēsturiskiem notikumiem (iezīmējot radurakstus un vēsturiskus avotus un, meklējot iedvesmu vietējās tradīcijās) līdz nabadzīgāk izdomātiem. Ar 13. gadsimtu žanrs jau bija izstrādājis dažus valodnieciskus un stāstījuma meistardarbus, tādus kā garas un kārtīgi strukturizētas Egils sāgas (paša Snorri ticamības atribūts), vairāk romantiskās Laxdaela sāgas un īsās vēsturiskās traģēdijas Gisla sāgas.

14. gadsimta laikā uzplaukstoši literatūras žanri bija prozas romance, izpušķota svēto dzīves aprakstu proza un reliģiskā poēzija, kas adoptēja senās skaldiskās tradīcijas pēc Augsti Gotiskām, visveiksmīgākā bija Kristus/Marijas cildinošā Lilja (“Lilija”), ko sacerējis Eysteins Asgrimssons.

Tipiski 14. gadsimta literārajai gaumei tika dots ieguldījums lielam kopsavilkumam un agrāko darbu paplašinātām versijām, tādām kā Karaļa Sāgas. Šādā Sturlunga sāgas veidā ar savu ārkārtīgi iespaidīgo detaļu daudzumu par pagājušā gadsimta “Federācijas” periodu, Sturlas Islendiga saga pamatā tika sastādīta ar kopēju vai daļēju dažu individuālu biogrāfiju un cita materiāla iekļaušanu. (Atsevišķas vecākās sāgas ir saglabājušās tikai kā iestarpināti fragmenti šajās smagnējajās kompozīcijās). 14. gadsimtā radās arī vairums lielāko un visizsmalcinātāko pergamenta manuskriptu, kas atspoguļo lielu valsts pārpilnību (turību).

Romantikas laika islandiešu nacionālā rakstnieka Jonasa Hallgrimsona darbi gan islandiešu, gan angļu valodā ir atrodami sekojošā web-lapā:

www.library.wisc.edu/etext/Jonas

Valoda

Gadsimtu gaitā islandiešu valoda ir palikusi relatīvi nemainīga.

Saprotams, ka fonētiskā sistēma ir piedzīvojusi vērā ņemamas izmaiņas, bet vārdnīca, sintakse un kompleksā locīšanas struktūra Viduslaikos palika daudzmaz tāda pati, kā arī nozīmīgas dialekta atšķirības nekad īpaši neattīstījās. Kūtrā sabiedrība un plaši izplatītā familiaritāte ar rakstītiem tekstiem, ieskaitot poēziju un sāgas viduslaiku stilā, veicināja valodas saglabāšanos. Ārzemju ietekme bija ļoti manāma oficiālā un mācību valodā un nelielā veidā pārādījās Luterāņu baznīcas rakstos, lai gan tai bija nosliece uz konservatīvumu nevis birokrātisku valodu. Izglītošanās laikā islandiešu intelektuāļi uzņēmās godu rakstīt par jauniem priekšmetiem, kam bija nepieciešama vārdnīca, dzimtajā valodā. Dzejnieki bija visietekmīgākās personas Islandes radošajā mākslā 19. gadsimtā, vairākums no viņiem bija izglītoti cilvēki, kas dzīvojuši Dānijā un mācījušies no ārzemju poēzijas, senās un modernās, tajā pašā laikā meklējot modeļus eddiskajā dzejā. Šie dzejnieki spēlēja galveno lomu nacionālo ideju izplatīšanā un līdzvērtīgi bija jaunās valodniecības politikas vēstneši un nesēji. Agrīno gadsimta dekāžu laikā Bjarni Thorarensens Islandes poēzijā iedzīvināja pilnīgi attīstījušos romantismu, kam sekoja Jonas Hallgrimssons (d. 1845.), kura dzeja kļuva par islandiešu valodas skaistā lietojuma standartu. Romantisma ietekme bija jūtama visa gadsimta laikā, piemēram kā dažādajos reverenda Matthiasa Jochumssona darbos, kurš bija nacionālā korāļa autors, vadošais himnu rakstītājs, ļoti aktīvs tulkotājs un vēl daudzos citos darbos. 19. gadsimta beigu daļā reālisms, ko propogandēja dāņu kultūras aktīvists G. Brandes kļuva par pieaugošu spēku Islandes literatūrā, daļēji dzejā un pat vēl vairāk prozā, kur 1850. gadā novatoriskais romantisma dzejnieks Jons Thorodssens publicēja pirmo islandiešu noveli.

Angliski par tēmu var lasīt sekojoša web-lapā:

http://www.artic.is/islandia/

Teikas

Par Islandi nevar stāstīt, noklusējot par gariem un dīvainiem gadījumiem, kuriem nav loģiska izskaidrojuma. Teikas ir kā neaizvietojama ikdienas sastāvdaļa, un daudzi islandieši nopietni tic garu eksistencei. Katrs, kas reiz ir apmeklējis Islandi, ir dzirdējis par to kā oficiālus ceļu būves plānus vajadzējis mainīt, jo ieplānotais ceļš būtu šķērsojis pazemes garu iecienīto apgabalu.

Daudzi arī ir uzcēluši akmens grēdas, kur var meklēt patvērumu, ejot cauri bīstamam apgabalam.

Tautas nostāstus var iedalīt vairākās grupās. Spoku stāsti un nostāsti par zemes gariem ir slaveni arī ārpus zemes robežām. Ļoti svarīgu vietu ieņem arī stāsti par raganām un melno maģiju. Raganu stāstu galvenais varonis ir Saimundurs Gudrais.

Nākamajā stāstā Saimundurs Gudrais atgriežas Islandē pēc senu gudrību un burvestību studijām Melnajā skolā. Tajā nebija skolotāja, tikai grāmatas, taču bija vispār zināms, ka to vadīja velns, kas kā samaksu pieprasīja katra mācību gada studentu, kas pēdējais atstāja skolu. Daudzi nostāsti par Saimunduru, kā piemēram, nākamais, kas stāsta kā viņš pretendēja uz mācītājvietu, stāsta tieši par to kā Saimunduram izdodas dažādos veidos izāzēt velnu.

Saimundurs Gudrais tiek par mācītāju Odā

Kad Saimundurs, Kaulfurs un Haulfdans beidza Melno skolu, Odā bija brīva mācītājvieta, ikviens no viņiem to kāroja sev, un visi pieteicās uz to pie karaļa. Karalis labi zināja ar ko viņam ir darīšana, tāpēc teica, ka to dabūšot tas, kurš pirmais tur nokļūs. Saimundurs tūlīt devās ceļā un pasauca velnu, sacīdams: “Aizved mani peldus uz Islandi, un ja tev tas izdosies tā, lai manas mantijas apakšējā mala nesamirktu, tad iegūsi manu dvēseli.” Velns tam piekrita, pārvērtās par roni un nesa Saimunduru uz savas muguras. Visu ceļojuma laiku Saimundurs lasīja psalmus.

Pēc neilga laika viņi tuvojās Islandes krastiem. Tad Saimundurs ar Psalmu grāmatu iesita ronim pa galvu, un tas nogrima. Saimundurs iegrima ūdenī un peldēja uz krastu. Tādejādi velns zaudēja derības, un Saimundurs tika par mācītāju Odā.

Mirkas ķesteris

Kādreiz Eijafjerdurā Mirkas mājās dzīvoja ķesteris, par kura vārdu nav ziņu. Viņam bija iemīļotā sieviete Gudruna, kas pēc nostāstiem dzīvoja Horga upes otrā pusē Baigisas mājās un strādāja tur pie mācītāja par kalponi.

Viens no ķestera zirgiem bija gaišām krēpēm, un ar to viņš parasti jāja. Zirga vārds bija Fakss.

Reiz īsi pirms Ziemassvētkiem ķesteris devās uz Baigisu mājām, lai ielūgtu Gudrunu uz Mirku svinēt svētkus. Viņš solījās atbraukt viņai pakaļ Ziemassvētku vakarā.

Iepriekšējās dienās bija sasnidzis daudz sniega, un upēs bija izveidojusies bieza ledus kārta. Taču dienā, kad ķesteris jāja uz Baigisu, laiks strauji kļuva siltāks, un ūdens straumes dienas laikā pārrāva ledu un padarīja upes nešķērsojamas. Atgriežoties ķesteris nepievērsa uzmanību laika izmaiņām un domāja, ka upes ir savā vietā. Iksnadalsa upi viņš šķērsoja pa tiltu, taču piejājot pie Horga upes, viņš redzēja, ka tās ledus bija jau ielūzis. Viņš jāja gar krastu līdz nonāca līdz vietai, kur upes pretējā krastā atradās Mirkas kaimiņa Saurbaira saimniecība. Pār upi veda tilts. Ķesteris uzjāja uz tilta, taču tiekot līdz tā vidum, tas ielūza, un ķesteris iegāzās ūdenī.

Nākamajā rītā tuvākās saimniecības Thufnavelura saimnieks, ceļoties no gultas, sētas otrā pusē ieraudzīja apseglotu zirgu, un viņam likās, ka tas ir ķestera Fakss. Saimnieks nobijās, jo iepriekšējā dienā bija redzējis ķesteri jājam garām, taču ne atgriežamies, viņš nojauta ko ļaunu. Viņš izgāja pie sētas un secināja, ka zirgs tiešām ir Fakss, slapjš un bēdīgā paskatā. Viņš nogāja lejā pie upes uz Thungvallanesa pussalu. Pussalas pašā galā viņš atrada ķestera līķi. Saimnieks devās uz Mirku paziņot bēdīgo vēsti. Konstatēja, ka ķesteris ir atsities ar pakausi pret ledus gabalu, uz kura tas nu gulēja. Viņu pārveda uz mājām un apbedīja Ziemassvētku nedēļas sākumā.

Lielo plūdu dēļ nebija iespējams sazināties ar Baigisa saimniecību. Ziemassvētku vakarā laiks tomēr bija mierīgs, un nakts laikā ūdens līmenis upē bija krities. Gudruna nopriecājās par Ziemassvētku svinēšanu Mirkā. Pa dienu viņa gatavojās ceļam un kad viss jau gandrīz bija gatavs, pie durvīm kāds klauvēja. Meitene, kas bija kopā ar Gudrunu, piegāja pie durvīm, taču nevienu neredzēja. Laukā bija ne īsti tumšs, ne gaišs, jo mēness tikai šad tad izlīda no mākoņu malas. Kad meitene atgriezās, lai paziņotu, ka nevienu nebija redzējusi, Gudruna atteica: “Laikam jau man pakaļ, es nu iešu.” Viņai atlika tikai uzvilkt virsdrēbes. Viņa iebāza roku vienā piedurknē, otru pārmeta tāpat pār plecu un pieturēja to. Izejot ārā viņa redzēja, ka Fakss stāv pagalmā, un blakus tam bija vīrietis.Viņai likās, ka tas ir ķesteris. Stāsta, ka tie nav pārmijuši ne vārda. Vīrietis uzcēla Gudrunu zirgam mugurā, un pats apsēdās viņai priekšā. Tā viņi kādu brīdi jāja klusējot. Viņi nonāca pie Horga upes, kuras malās bija augsti ledus vaļņi. Kad zirgs lēca pāri ledus valnim, ķestera cepure no aizmugures pacēlās, un Gudruna redzēja balto galvaskausu. Tajā pašā laikā mēness izlīda no mākoņu maliņas, un jātnieks teica:
Mēness spīd
Nāve jāj
Vai tu neredzi Balto plankumu uz manas cepures?
Garun, Garun?

Gudruna izbijās un nespēja bilst ne pušplēsta vārda. Taču citi stāsta, ka Gudruna pati būtu pacēlusi cepuri un redzējusi balto galvaskausu. Un teikusi: “Redzu, kas tas ir”. Par viņu sarunām vairāk ziņu nav kā tikai pēc tam, kad tie bija nonākuši galā. Viņi nokāpa no zirga pie kapsētas kāpnēm, un jātnieks teica:
Pagaidi šeit, Garun, Garun
Kamēr aizvedīšu Faksu, Faksu
Uz stalli, stalli.

To pasakot, viņš devās ar zirgu projām. Gudruna paskatījās uz kapsētas pusi un redzēja, ka tur ir vaļējš kaps. Viņa ļoti izbijās, taču paspēja pieķerties pie baznīcas zvana auklām. Tajā pašā brīdī kāds no aizmugures sagrāba viņu. Tā bija viņas laime, ka viņa nebija paspējusi uzvilkt otru piedurkni, jo tvēriens bija tik stiprs, ka piedurkne saplīsa līdz plecu šuvēm. Viņa redzēja kā ķesteris iegāžas vaļējā kapā, rokā turot virsdrēbju skrandas, un apkārtējā zeme gāžas viņam virsū. Gudruna turpināja zvanīt līdz mājas iemītnieki iznāca ārā un paņēma viņu līdzi. No visa notikušā Gudruna bija tik ļoti nobijusies, ka neuzdrošinājās iet projām un pārtraukt zvanīt zvanus. Viņa saprata, ka viņai ir bijusi darīšana ar ķestera spoku, kaut arī nebija dzirdējusi neko par tā nāvi. Tas apstiprinājās pēc tam kad viņa bija runājusi ar mājas iemītniekiem un pastāstījusi par braucienu šurp. Tajā pašā vakarā, kad mājas iedzīvotāji jau bija nolikušies gulēt, un gaisma bija nodzēsta, ķesteris atkal tuvojās Gudrunai. Izcēlās tik liels troksnis, ka visi pamodās, un nevienam miegs tajā naktī vairs prātā nebija. Divas nedēļas ne mirkli Gudruna nepalika, viena un viņu sargāja pat naktīs. Daži stāsta, ka mācītājs esot sēdējis pie viņas un lasījis psalmu grāmatu. Vēlāk uz Skagafjerdura rietumu daļu aizsūtīja pakaļ zintniekam. Ierodoties, viņš no lauka izraka lielu akmeni, atvēla to uz mājām un nolika dienvidu pusē pie galvenās ēkas. Kad sāka krēslot, ķesteris ieradās atkal un mēģināja tikt iekšā, taču zintnieks aizdzina viņu aiz mājas. Tur viņš iebūra ķesteri zemē un uzvēla tam virsū akmeni. Tur ķesteris atdusas vēl šobaltdien. Tā spokošanās Mirkā beidzās, un Gudruna sāka atgūties. Mazliet vēlāk viņa atgriezās mājās Baigisā, taču stāstīja, ka viņa nekad vairs nebija tāda kā agrāk.