Tauta un Valsts

Vēsture

Ieskats Islandes vēsturē.

Uzskata, ka Islandes pirmie iedzīvotāji ir bijuši īru mūki, kas bija apmetušies uz salas 8.gs. pēc Kristus. Taču viņi to atstāja, kad pagāni no Skandināvijas 870-930 pēc Kristus sāka sistemātiski pārcelties uz salu.

Apdzīvošanas vēstures galvenais avots ir Landnamabok, grāmata, kas stāsta par “zemes ņemšanu”. Tā ir sarakstīta 12.gs. un tur ir sīki uzskaitīts, kas ieradās, ar ko kopā un kur tie apmetās uz dzīvi. Tā ir zināms, ka pirmais ieceļotājs bija Igolfurs Aurnarsons no Norvēģijas. Viņš apmetās ar savu ģimeni Reikjavikā, patreizējās galvaspilsētas rajonā. Pārcelšanās uz Islandi, kad cilvēki apmetās dzīvošanai piemērotās vietās, ilga apmēram 60 gadus.

930. gadā, kad uzskata, ka pārcelšanās bija beigusies, tika nodibināta tautas sapulce Altings, kas bija valsts augstākais pārvaldes orgāns un izdeva likumus. Tautas sapulce pulcējās vienreiz gadā Tingvellirā, “tautas sapulces laukumā”. Likumi apkopotā veidā ir saglabājušies grāmatā “Gragas”, kas ir visplašākais likuma kodekss, kas ģermāņu tautām tajos laikos bija. Uzskata, ka tautas vara Islandē beidzās 1262. gadā, kad Islande nonāca Norvēģijas pakļautībā. Valsts bija administratīvi sadalīta daļās, kuras pārvaldīja Godi. 1000. gadā pēc Altinga lēmuma pagāni miera ceļā pieņēma kristīgo ticību. Jau ilgu laiku pirms 1000. gada valstī bija kristīgie, un sludināšanas darbi tika veikti pēc norvēģu karaļa Olafura vīru pavēlēm. Pagāni tika nokristīti, taču slepeni tie drīkstēja pielūgt savus vecos dievus. Pirmais bīskapa krēsls tika nodibināts 1056. gadā dienvidu Islandē Skalhotā, otrais Ziemeļislandē Holarē 1106. gadā. Vēlāk abi izveidojās par nozīmīgiem izglītības centriem. 10. gs. beigās daudzi islandieši Ērika Sarkanā vadībā pārcēlās dzīvot uz Grenlandi un ap 1000. gadu jau 500 gadus pirms Kolumba kā pirmie eiropieši spēra savu kāju uz Amerikas kontinenta. Taču viņu nodoms iekarot Jauno Pasauli neizdevās. 1262.-1264. valdošās iekšējās nesaskaņas un karš noveda pie nonākšanas Norvēģijas pakļautībā. Kad Norvēģija un Dānija 1397. gadā nodibināja Kalmāra Ūniju, Islande nonāca Dānijas karaļa pakļautībā.

Katolicisms bija valdošā ticība līdz 16. gs. un, tā kā islandieši negribēja pieļaut vēl lielāku Dānijas karaļa varu, viņi atbalstīja katoļu baznīcu. Tomēr Dānija padarīja savu tvērienu stingrāku, un 1550. gadā pēc Dānijas karaļa pavēles Holara bīskapu Jounu Arasonu un viņa abus dēlus sodīja ar nāvi. Baznīcu reformēja 1551. gadā, tad arī baznīcas īpašums pārgāja dāņu īpašumā. Dānija pārņēma savā pārvaldījumā arī tirdzniecību, kas līdz šim bija veiksmīga ar angļiem un Hanzas savienību. Karalis aizliedza tirgoties ar citām zemēm, izņemot Dāniju. Tajā laikā, kad citas Eiropas valstis attīstījās, Islande panīka.

Tirdzniecības aizliegums beidzās tikai 1787. gadā.

18. gs. iedzīvotāju skaita pieauguma ziņā Islandei bija vistraģiskākais. 1703. gadā notika pirmā iedzīvotāju skaitīšana un islandiešu bija ap 50 000. 1707. un 1709. gados iedzīvotāju skaits baku dēļ samazinājās līdz 35 000. Vēlāk tajā pašā gadsimtā vēl divas reizes cilvēku skaits saruka zem 40 000. 1752.-57. un 1783.-85. bada un dabas katastrofu seku dēļ.

Sākot ar 1730. gadu novērojama neliela pakāpeniska attīstība. Valstī tika nodibinātas skolas un kopš 1750. gada Reikjavika sāka veidoties par centru.

1783. gadā tika atvieglināti Dāņu tirdzniecības monopola noteikumi un beigās tos pavisam atcēla, taču tā vietā pēc 870 gadu darbības tika atlaista tautas sapulce. Altings atsāka savu darbību pēc vairākiem gadu desmitiem, 1843. gadā. Tas drīkstēja darboties Reikjavikā kā padomdevēja iestāde.

Islandieši pieprasīja savai zemei neatkarību un kad Islande svinēja 1000. gadu svinības, Dānijas karalis Kristiāns IX piešķīra islandiešiem konstitūciju, kas garantēja valstij pašnoteikšanās un likumdošanas tiesības, taču augstākā izpildvara joprojām bija dāņu rokās.

Izpildvara tika pārcelta uz Reikjaviku 1904. gadā, kad Hannes Hafsteins tika iecelts Islandē par ministru. 1918. gadā Islande ieguva pašnoteikšanās tiesības iekšējās lietās, taču valsts valdnieks līdz 1944. gadam joprojām bija Dānijas karalis. Viņš noteica ārpolitiku, valsts aizsardzības lietas un augstāko tiesas varu. 1944. gada 17. jūnijā “vecajā tautas sapulces laukumā” valsts tika pasludināta par neatkarīgu.

ISLANDES PREZIDENTI:

1944-1952 Sveinns Bjernsons

1952-1968 Ausgeirs Ausgeirsons

1968-1980 Kristjauns Eldjaurns

1980-1996 Vigdisa Finnbogadoutira

1996-2016 Olafurs Ragnars Grimsons

2016-tagad Guðni Th. Jóhannesson

 

Islandes prezidents tiek ievēlēts uz četriem gadiem tiešās tautas vēlēšanās. Viņu var ievēlēt atkārtoti. Līdz šim visilgāk šajā amatā ir bijusi pirmā prezidente-sieviete pasaulē Vigdisa Finnbogadoutira, kura bija prezidente 16 gadus. Prezidenta pilnvaras Islandē ir samērā mazas un viņa pienākums ir vairāk ceremoniāls. Altinga izdotie likumi stājas spēkā tikai pēc tam, kad prezidents tos ir parakstījis. Ja prezidents atsakās parakstīt kādu likumu, nekavējoties ir jāsarīko tautas nobalsošana. Ja prezidenta nostāja gūst virsroku, likums tiek atcelts, pretējā gadījumā tas var stāties spēkā ar bez prezidenta paraksta. Gadījumā, ja nevienai no partijām pēc vēlēšanām nav vairākuma, prezidenta pienākumos ietilpst ar valdības sastādītāja izvirzīšana.

Prezidenta dienesta dzīvoklis atrodas 12 kilometrus no Reikjavikas Besastadirā un prezidenta kanceleja valdības ēkā centrā Laikjargatā.

Islandes Republikas Prezidents Guðni Th. Jóhannesson.

Karogs

Islandieši ieguva savu karogu pēc Dānijas karaļa edikta 1915. gadā. Karoga krāsas simbolizē jūru, uguni un ledu. Šo karogu par oficiālu valsts simboliku atzina pirmais Islandes Republikas prezidents Sveinns Bjornsons Kabineta padomes tikšanās reizē pie Oksaras upes Pingvellirā, 1944. gada 17. jūnijā.

Altings

Altings ir vienlaicīgi Islandes augstākais un vecākais pārvaldes institūts. Tas ir dibināts jau 930. gadā Tingvellirā un darbojies gandrīz bez pārtraukuma tūkstoš gadus. Patreiz Altings pulcējas parlamenta ēkā Reikjavikā, kur tas uzsāka savu darbību 1881. gadā. īpašos gadījumos, kā tas bija 1944. gadā, tas var pulcēties ar citās vietās.

Altinga deputātus ievēl vēlēšanās uz četriem gadiem. Pavisam ir 8 vēlēšanu iecirkņi. Visi, kas ir vecāki par 18 gadiem, drīkst izvirzīt savu kandidatūru vēlēšanās un balsot. Altings ir augstākais likumdošanas orgāns, tas lemj par budžetu, nodokļiem, kā ar par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Konstitūcija nosaka, ka tā sēdes ir atvērtas visiem. Tā priekšsēdētājs un viņa četri vietnieki vada debates. Altingā strādā 12 pastāvīgas komisijas, kurās katrā, izņemot saimniecisko komisiju, ir 9 deputāti. Saimnieciskajā komisijā ir 11 deputāti. Altinga pakļautībā ir divas valsts iestādes: Valsts finansu inspekcija un juridiski pilnvarotā birojs.

Himna

LOFSöNGUR

Ó, guð vors lands! Ó, lands vors guð!

Vér lofum þitt heilaga, heilaga nafn!

Úr sólkerfum himnanna hnýta þér krans þínir herskarar, tímanna safn.

Fyrir þér er einn dagur sem þúsund ár og þúsund ár dagur, ei meir:

eitt eilifðar smáblóm með titrandi tár, sem tilbiður guð sinn og deyr.

Íslands þúsund ár, Íslands þúsund ár, eitt eilífðar smáblóm með titrandi tár, sem tilbiður guð sinn og deyr.

Reikjavika

Reikjavika, Islandes galvaspilsēta ir arī valsts lielākā pilsēta, komercijas, komunikāciju, tirdzniecības un transporta centrs, kā arī izglītības un kultūras aktivitāšu centrs. Altings (parlaments), dibināts mūsu ēras 930. gadā, atrodas Reikjavikā, kā arī valdības ministrijas, visas valsts lielākās finansu institūcijas, daudzas mākslas galerijas un muzeji, Nacionālais teātris un Islandes universitāte.

Reikjavika (“kūpošais līcis”) savu nosaukumu iemantojusi no tvaika mākoņiem, kas rodas no karstajiem avotiem, kuri tagad atrodas pilsētas robežās. Šo ģeotermisko enerģiju izmanto, lai ekonomiski, nepiesārņojoši apkurinātu pilsētas ēkas. Tādējādi Reikjavika ir viena no tīrākajām pilsētām Rietumu pasaulē. Nesen netālu no pilsētas tika atklātas augstas temperatūras ģeotermiskas vietas, lai apmierinātu pieaugošo enerģijas pieprasījumu.

Galvaspilsētas apkārtne iekļauj sevī septiņus mikrorajonus, kas ir pašas Reikjavikas papildinājums, ar kopējo iedzīvotāju skaitu, kas sastāda 170,000, no kuriem vairāk kā 108,000 dzīvo Reikjavikā. Islandes kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 275,000. Pēdējo 20 gadu laikā iedzīvotāju skaits galvaspilsētā ir pieaudzis no 53.7% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita, līdz 61.3%. Reikjavika atrodas Faksafloi līcī, netālu no Islandes labākajām zvejošanas vietām, un pilsētā ir plaukstoša zvejniecības un zivju pārstrādes industrija. Vairāk kā puse no Islandes industrijas atrodas galvaspilsētas apkārtnē, un ceļu sistēma savieno galvaspilsētu ar lauku rajoniem. Reikjavikas osta ir galvenie importa un eksporta vārti, kā arī tā ir viena no Islandes lielākajām zvejas ostām.

Kaut gan ne īpaši liela pilsēta pēc starptautiskiem terminiem, tā saviem iedzīvotājiem un viesiem piedāvā dažādas iespējas – vēsturiskas vietas, dabas skaistumu, interesantas celtnes, muzejus un galerijas, publiskos parkus, plašas atpūtas aktivitātes, viesnīcas, restorānus un ārkārtīgi spilgtu māksliniecisko ainavu, bet daži faktori padara Reikjaviku par modernu pilsētu, kā daudzas citas miljonu apdzīvotas vietas.

Interesanti fakti par Islandi

Sekojošā informācija varētu būt noderīga ārzemju ceļotājiem, kuri Islandi apmeklē pirmo reizi un nav pazīstami ar galvenajām ieražām.

Visi tiek uzrunāti vārdā – gan draugi, gan svešinieki, un Islandes telefonu grāmatā cilvēki ir sarindoti pēc vārdiem.

Uzvārdi kā tādi nepastāv, jo pamatā cilvēkiem tiek dots tēva vārds ar piedēkli – son (sons) vai dottir (dottirs), atkarībā no dzimuma: Helgi Helgason, Helgi Helgadottir. Pastāv arī daži, kuru pamatā ir mātes vārds: Helgi Helguson, Helgi Helgudottir.

Atšķirībā no citām pasaules vietām, Islandē ir ļoti pieņemts aicināt cilvēkus uz savām mājām nevis uz restorānu. Kā labvēlības apliecinājumu, pirmo reizi esot uzaicinātam islandiešu mājās, ir pieņemts dāvāt ziedu pušķi vai kādu citu simbolisku dāvanu, vai ziedus ar apsveikuma kartiņu pēc apmeklējuma.

Svešinieki dažreiz sasveicinās ar skūpstu uz vaiga.

Apģērbs parasti ir ikdienišķs, izņemot oficiālus pasākumus, kad ir nepieciešams oficiāls apģērbs. Oficiālie pasākumi beidzas 23:30, bet tas var variēt pēc draugu vienošanās.

Oficiālos pasākumos viesi tiek sēdināti saskaņā ar starptautiskām ieražām. Goda vieta ir namamātes labajā pusē. Ja goda viesis ir sieviete, viņa tiek sēdināta namatēva labajā pusē. Tikai divi cilvēki Islandē tiek uzrunāti oficiāli: Islandes prezidents un Islandes bīskaps. Ja tiekat ielūgs uz dzimšanas dienas svinībām, ir pieņemts dāvināt dāvanu, piemēram grāmatu.

Dāvanas tiek pirktas kāzu svinībām, un kristībās dāvana tiek dota bērnam, dažreiz tā ir maza, sudraba karotīte.

Viesnīcās un restorānos nav pieņemts atstāt “dzeramnaudu”.

Daži Islandes tradicionālie ēdieni ir: kūpināts jērs, svilinātas aitu galvas, gaļas zupa ar dārzeņiem un zupu ēd, piekožot gaļu. Kaltēta zivs vai konservēta haizivs gaļa, kas smaržo kā vecs siers un pēc garšas ir ļoti stipra, dažreiz tiek pasniegta kā aperitīvs. Populārs deserts ir Skyr (līdzīgs jogurtam) ar cukuru, putukrējumu un dažreiz ar mellenēm.